Lāča pakalpojums «darbaspēka mobilitātei»

Ekonomikas ministrijas ierēdņu skandalozā iecere krasi sadārdzināt iespējas lietot autotransportu kļuva par neglītu pārsteigumu arī man un citiem valdības partiju kolēģiem.

Ir pazemojoši uzzināt, ka koalīcijā «labā roka nezina, ko kreisā dara». Īpaši tad, ja tiek skarts tik sociāli sāpīgs jautājums, draudot ar nevajadzīgām problēmām daudziem cilvēkiem – galvenokārt tiem, kuri dzīvo ārpus lielpilsētām.

Tiešāk izsakoties – tā ir birokrātiska vēlme «zaļāku Eiropu» panākt uz laucinieku pārvietošanās iespēju rēķina. It kā nepietiktu ar to, ka autotransportlīdzekļu apdrošināšana kopš 2016. gada sākuma sadārdzinājās par 62 procentiem! Tagad Vācijā braukt ar VW Golf (1,4 litru benzīna motors) ir lētāk nekā Latvijā! Vai abās valstīs būtu salīdzināms algu un pensiju līmenis?

Plānojot Latvijas saimniecisko attīstību, ekonomisti un politiķi uzstāj, ka iedzīvotājiem ir jāvairo «mobilitāte»: dodieties tur, kur ir darbs – negaidiet, ka jums to pienesīs klāt! Tikai pateicoties savam auto, daudzi cilvēki ārējā Latvijā, dzīvojot aiz Rīgas ekonomiskās labklājības loka, spēj strādāt un pelnīt, izvadāt bērnus uz skolu, apmeklēt kultūras pasākumus – un maksāt nodokļus. Turklāt tādējādi viņi saglabā ierasto, pat paaudzēs kopto dzīvesvietu, nevis pamet to sabrukšanai. Tagad šiem cilvēkiem augstprātīgi pasaka: jūsu golfiņa vai korollas izplūdes gāzu dēļ kūst Grenlandes ledāji un Grēta Tunberga neiet skolā! 

Ministru prezidenta partijas deputāti jau asi nosodīja Ekonomikas ministrijas piedāvājumu – celt nodokļus automašīnām un degvielai klimata sargāšanas vārdā. Tāpēc šī iestāde anonīmā preses relīzē – nevienai tās amatpersonai neuzņemoties personīgu atbildību, iztiekot ar sabiedrisko attiecību daļas «parakstu» – steidza noliegt, ka piedāvātais dokumenta projekts (Nacionālais enerģētikas un klimata plāns 2030. gadam) paredz nodokļu kāpumu automašīnām.

Mani šis EM it kā nomierinošais apgalvojums motivē vēl modrāk skatīties uz pirkstiem – kā tās ierēdņi ar šo plānu vēlas īstenot «dažādu pasākumu kopumu, kam kopumā jāveicina transporta sektora emisiju samazinājums»? Nekas šajā lietā nav beidzies. Tāpēc, ka birokrātiskā loģika ir nepielūdzama – ierēdnim ES direktīva ir un būs prioritārāka nekā Latvijas iedzīvotāju vajadzības. Var pat teikt, ka tieši par to arī mēs viņam algu maksājam.

Tas ir mūsu, likumdevēju un valdības politiķu, uzdevums – aizstāvēt un apmierināt savu vēlētāju un nodokļu maksātāju vajadzības, ES prasības samierinot ar Latvijas reālijām. Diemžēl ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro un KPV LV frakcijas deputāti pieļāva tipisku iesācēju kļūdu – akli paļāvās uz EM aparāta kompetenci, kļuva no tā atkarīgi.

Eiropas Savienība ir pārāk daudzveidīga, lai tās vides politikā visas dalībvalstis kategoriski mērītu ar vienu olekti. Pie mums un Igaunijā sēņotāja izredzes mežā satikt lāci ar katru gadu kļūst arvien lielākas, bet ir tādas valstis, kur jau paaudzēs cilvēkiem pekaiņi saistās tikai ar rotaļu veikalu plauktiem. Viena lieta – ierobežot fosilās degvielas un iekšdedzes dzinēju lietojumu valstīs ar sazarotu elektrodzelzceļa tīklu, kur līdz tuvākajai stacijai aizved gluds veloceliņš, cita lieta – valstīs, kur ārpus metropoles aglomerācijas (piemēram, Lielrīgas) dilst gan ceļi, gan sabiedriskais transports.

Vides aizsardzībai nav jāpadara cilvēki nabadzīgāki un jāaizdzen ekonomiskajā trimdā.