Atbalsti savējos!

Autors: Kārlis Nīlanders.

Šobrīd, kad norisinās hokeja čempionāts, grūti atrast kādu, kas neatbalstītu „mūsējos”. Daudzi no faniem izsakās, ka beidzot Latvijai atkal ir ar ko lepoties, ka „mūsējie” ir labāki par „citiem” un tml. Lieta, ko es dažbrīd patiešām nesaprotu ir kāpēc šāda uzvedība tikai reizi gadā un kāpēc tikai pret hokeju?

Liela daļa no mums šajā zemē dzīvojošajiem sauc sevi par latviešiem un man ir grūti iedomāties, ka kāds no mums čempionātā atbalstītu Zviedrijas izlasi, kad Latvija pret to cīnījās. Lai arī, pirms spēles lielu daļu skatītāju visdrīzāk māca dziļš pesimisms par iznākumu, spēles gaitā mēs visi sapratām, ka noteikti neesam sliktāki, spēles beigās sapratām, ka esam labāki. Ar šo es vēlos pateikt, ka Latvija ne tikai nav sliktāka, bet pat var būt labāka par daudzām valstīm, kuras uzskatām par labākām un ar kurām uzskatām, ka nevaram sacensties. Latvijas piens pavisam noteikti nav sliktāks par Lietuvas pienu, Latvijā audzēti āboli nav sliktāki par poļu āboliem, ko zviedru lielveikali mums tik cītīgi ved iekšā, Latvijā audzētas vistas nenoliedzami gan izskata ziņā, gan garšas ziņā pārspēj vistas, ko atsevišķas kompānijas ieved pat no Āzijas valstīm. Protams, šobrīd patēriņa ziņā, mūsējos atbalstīt ir tik pat grūti kā tad, ja televizors slikti rāda, bet situācija nav bezcerīga. Mūsu preci kā alternatīvu var iegādāties uz tirgus, pastāv dažādi lauksaimnieku kooperatīviem piederoši veikali, sāk lēnām attīstīties iespēja zemniekiem dažādās vietās tirgot savu preci. Šo procesu vajag un var stimulēt abos līmeņos. Cilvēki var sākt pārtikas produktu iegādē lielveikalus aizstāt ar došanos uz tirgu pie savējiem, pašvaldības var zemi atvēlēt nevis jauna zviedru lielveikala celtniecībai, bet gan moderna tirgus izveidei. Kas no tā iegūs? Visi mūsējie, protams. Un šeit ar „mūsējiem” es nedomāju atsevišķu Rīgas mēra amata tīkotāju šoferu dēlus, šeit es domāju latviešu ražotājus un latviešu patērētājus. Īstermiņā – mēs, patērētāji tiksim pie kvalitatīvākas un veselīgākas preces un apziņas, ka palīdzam savējiem. Ražotāji, pie noieta, peļņas un iespējas radīt jaunas darbavietas, tiem no mums, kam to pašreiz nav. Jo pērkot Lietuvas pienu un sviestu tu radi jaunas darba vietas Lietuvā, kas savā dziļākajā būtībā arī nav slikti, taču šajos laikos, kad mums pašiem iet grūti, uzskatu, ka mums vairāk vajag domāt par sevi, jo neticu, ka kāds ārzemju ražotājs nodarbinās bez darba palikušos latviešus un palīdzēs viņiem samaksāt kredītus. Ilgtermiņā – patiešām pienāks tā sauktie treknie gadi, jo tikai caur ražošanu valsts var uzplaukt. Šis nav aicinājums boikotēt ārzemju preces, šis ir aicinājums, cik vien ir mūsu spēkos atbalstīt savējos, jo tā mēs palīdzam arī paši sev un radam sev valsti no kuras mums negribētos braukt projām.