Ja nezini, ko ražot, jautā šoferītim

Autors: Romāns Naudiņš.

Jau vairāk kā 8 gadus sava uzņēmuma ražoto produkciju eksportēju uz Vāciju. Katru mēnesi mana uzņēmuma pagalmā piestāj dažādu uzņēmumu kravu automašīnas, lai saražoto nogādātu pasūtītājam. Ar šoferīšiem vienmēr izdodas pārmīt kādu vārdu un uzklausīt viņu patiesās domas par politiskajiem procesiem Latvijā.

Vai šoferītis būtu latvietis, krievs vai ukrainis, necenzētu vārdu cunami vienmēr veļas pār Latvijas politiķiem. Kāds mūsu zemītes ukraiņu tautības šoferītis man reiz teica : „Дай политику свободу рук, и ты найдешь их в своих карманах (Iedod politiķim brīvas rokas un Tu viņas atradīsi savās kabatās).”

Nevar nepiekrist Latvijas ukraiņa teiktajam. Mūsu sabiedrība ir stipri cietusi politiķu mantrausības, nekompetences un stulbuma dēļ. Bet šoreiz stāsts nav par to.

Kā jau uzņēmējs, ar interesi esmu iztaujājis un uzklausījis šoferīšu stāstīto par preču grupām, kas tiek ievestas Latvijā. Tas ir vienkāršākais veids, kā izzināt iespēju uzsākt ražot ko jaunu. Beidzamais stāsts man lika padomāt, ka esam īsti ulbiķi. Jau vairākus gadus Latvijā ievedam tukšas stikla pudeles „aliņam” un „šņabītim”, zāģu skaidas kāmīšiem un smiltis kaķīšiem, tualetes papīru higiēnai, salmu vainadziņus Adventei. Vai tas nav absurds? Kādēļ Latvijā netiek veidota „zaļā” politika vairākkārtējai tukšās taras izmantošanai? Tukšās pudeles tiek izmestas miskastē, bet vēlāk par naudu pirktas ārvalstīs. Vai mums trūkst zāģu skaidu un smilšu?

Šis ir tikai piliens jūrā no precēm ko Latvija importē un ko varētu ražot pati. Savā piezīmju grāmatiņā esmu sācis uzskaitīt Latvijas importētās preces un tās publicēšu vienā no saviem nākamajiem blogiem. Iespējams šādā veidā palīdzēšu kādam uzņēmīgam cilvēkam Latvijā sākt ražot ko jaunu, aizstājot importu. Ja Latvijā paši nesāksim attīstīt savu ražošanu, tad tā arī paliksim par plikatniekiem.

Paldies par uzmanību!