Kā izkļūt no negatīvās ekonomiskās spirāles?
Autors: Roberts Zīle, Eiropas parlamenta deputāts.
Diskusijas par Latvijas iespējām cīnīties ar ekonomisko krīzi pēdējos mēnešos pārsvarā riņķo ap valsts budžeta deficīta un valsts pārvaldes iestāžu strukturālo reformu jautājumu. Virziens ir pareizs, jo cita papildus līdzekļu avota, izņemot starptautisko aizdevumu, valdības rīcībā šobrīd nav, taču tas nav vienīgais virziens, kurā valdībai būtu jāstrādā.
Trūkst anticiklisku pasākumu
Dažos aspektos šodienas situācija atgādina 2006. vai 2007.gadu. Straujās augšupejas vietā šobrīd it kā ir vērojama tikpat strauja lejupslīde, «trekno gadu» vaļīgo tērēšanos un nepamatoto optimismu ir nomainījusi «jostu savilkšana» un brīžiem varbūt pat pārlieku fatāls pesimisms. Taču tas ir tikai spoguļattēls. Valdības rīcība, pilnībā ejot attiecīgās ekonomiskā cikla fāzes pavadā, pagaidām ne ar ko neatšķiras no 2006. vai 2007.gada. Toreiz gandrīz nekas netika darīts, lai iegrožotu trakojošo patēriņu, kreditēšanu un nekustamā īpašuma bumu. Valdība neīstenoja anticiklisku politiku, kas atbilstu ierastajai pasaules praksei. Arī šoreiz situācija ir līdzīga. Ja mēs krīzes apstākļos tikai ierobežosim valsts izdevumus, patēriņu un palielināsim nodokļus, respektīvi, rīkosimies cikliski, sekas būs katastrofālas. Samazinot budžeta izdevumus, samazināsies patēriņš un pieaugs bezdarbs, tā rezultātā budžetā aizvien mazāk ienākošie nodokļi prasīs vēl vairāk apcirpt valsts budžeta izdevumus, kas savukārt izraisīs jaunu patēriņa un nodokļu samazinājumu utt. Neīstenojot anticiklisku politiku, mēs šoreiz ieiesim negatīvajā spirālē, un kritiens būs ļoti dziļš.
Vai no negatīvās ekonomiskās spirāles ir iespējams izkļūt? Jā, tieši tāpat, kā 2006.gadā bija iespējams piebremzēt nepamatoto pieaugumu, iedarbinot apvienības TB/LNNK sociālekonomisko programmu, kurā ietverto pasākumu efektivitāti apstiprina arī Starptautiskā Valūtas fonda eksperti. Diemžēl mums toreiz neizdevās pārliecināt savus koalīcijas partnerus. Uz nekustamā īpašuma burbuli balstīto spekulatīvo ekonomiku toreiz vajadzēja savaldīt, resursus novirzot ražošanai un ilgtermiņa attīstībai. Šobrīd valdībai vajag darboties kā ekonomikas «sildītājai», iepludinot tajā papildus līdzekļus un atdzīvinot sastingušo finanšu apriti.
Plāns krīzes pārvarēšanai
Vai mums ir plāns, kā šo «sildīšanu» labāk īstenot? Jā ir, un tā pamatā ir četri konkrēti punkti, kas sevī ietver gan sociālo, gan ekonomisko, gan ārpolitisko aspektu, un kuru kopējā devīze varētu būt «Atbalsti savējos!».
1) Pats būtiskākais šābrīža ekonomiskajā situācijā ir darba vietu saglabāšana. Valdībai šajā virzienā būtu jārīkojas tieši tāpat, kā to dara citas Eiropas Savienības dalībvalstis – jāsubsidē darba vietu saglabāšana un jaunu darba vietu radīšana. Te var pieminēt britu variantu ar valdības tiešajiem maksājumiem darba devējiem par katru no jauna nodarbināto, vai arī franču piekopto mikrouzņēmumu atbrīvošanu no sociālajiem maksājumiem par katru jauno nodarbināto.
Jā, tā ir būtiska valsts iejaukšanās ekonomikā, taču milzīgā bezdarbnieku armija, kas jau šajā rudenī varētu palikt bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, Latvijā var izraisīt sociālu katastrofu. Mēs piedāvājam trīs iespējamos mehānismus šīs situācijas novēršanai: darba devēja sociālā nodokļa samazināšanu par saglabāto darba vietu kalendārajā gadā; vienreizēju valsts subsīdiju ieviešanu par jaunas darba vietas radīšanu vismaz gada garumā; valsts apmaksātu sociālo maksājumu starpību personām, kurām vismaz par 25% samazināta darba alga.
2) Otra sociāli sprādzienbīstamā iedzīvotāju kategorija līdzās bezdarbniekiem ir kredītņēmēji, kuri šos kredītus ņēmuši sava ģimenes mājokļa iegādei. Finanšu grūtībās nonākušajiem šīs kategorijas kredītņēmējiem ar kredīta summu, piemēram, līdz 100 000 latiem, vajadzētu piemērot speciālu pašapdzīvotu mājokļu kredītņēmēju aizsardzības programmu. Programmas īstenošanā saistības būtu jāuzņemas trim pusēm – valstij, kredītņēmējam un komercbankai. Valsts šīs programmas ietvaros varētu noteiktu laiku apmaksāt kredītņēmēja procentu maksājumus, komercbankas nākt pretim, atliekot kredītu pamatsummas maksājumus, piemēram, uz diviem vai trim gadiem, savukārt kredītņēmējs apņemtos godprātīgi turpināt maksāt daļu no kredīta procentu maksājumiem.
3) Tā kā kreditēšanas tirgus, kas ir ekonomikas asinsrite, Latvijā ir gandrīz apstājies, valdībai vajadzētu nākt klajā ar iniciatīvu tā iekustināšanai, ieviešot pirmā mājokļa pircēju atbalsta programmu. Arī šajā programmā būtiska būtu trīs pušu – valsts, komercbanku un kredītu ņēmēju iesaistīšanās. Valsts pirmā mājokļa pircējiem līdz 100 000 latu vērtībai varētu, piemēram, uz laiku apmaksāt pusi no kredīta procentu maksājumiem, kā arī galvot visu kredītu, ja komercbankas piekristu pamatsummas atmaksu sākt prasīt ne ātrāk kā pēc diviem gadiem.
4) Valdībai sarunās gan ar starptautiskajiem aizdevējiem, gan ES lielajām dalībvalstīm ir jāpanāk izpratne par Latvijas ekonomiskās krīzes pārvarēšanai nepieciešamajiem pasākumiem, kas nevar aprobežoties tikai ar valsts tēriņu mazināšanu. Šeit ir divi galvenie virzieni – pirmkārt, pārliecināt starptautiskos aizdevējus, ka ir nepieciešama piešķirtā finansējuma izlietojuma mērķu paplašināšana, kas šobrīd ir ierobežoti ar valsts budžeta deficīta un valsts parāda segšanu, kā arī atbalstu banku sektoram. Otrkārt, pārliecināt eirozonas lielvalstis par nepieciešamību mīkstināt pilnīgi citā pasaules ekonomiskajā situācijā tapušos Māstrihtas kritērijus eiro ieviešanai. Ir jāņem vērā, ka daudzas esošās eirozonas valstis tos šobrīd nespēj izpildīt, un nav taisnīgi jaunajām ES dalībvalstīm piemērot kritērijus, kas nav izpildāmi pat ļoti attīstītām ekonomikām.
Nākotnes ekonomikas pamati
Paralēli pretkrīzes pasākumiem ir jābūt skaidrai vīzijai, ko mēs darīsim, kad pasaules un Latvijas ekonomika sāks atveseļoties. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai brīdī, kad pasaule būs atkopusies no krīzes, Latvija būtu konkurētspējīga jaunajā ekonomiskajā situācijā.
Pēc manām domām, krīze ir iespēja, lai gan varbūt ne viegla iespēja nolikt ekonomiku uz jaunām sliedēm, kas no spekulācijām ved uz ražošanu, no masu produkcijas uz zinātņietilpīgu produkciju, no patērējošas sabiedrības uz radošu un zaļu sabiedrību. Lai cik grūti tas šobrīd šķistu, mums ir jāspēj sakopot spēkus investīcijām vairākos būtiskos virzienos, kuri, manuprāt, pēc gadiem pieciem būs pasaules ekonomikā dominējošie: zinātnē un inovācijās; zaļajā ekonomikā, kur ES šobrīd iegulda ap 15% no ekonomikas stimulēšanai domātajiem līdzekļiem; energoefektivitātes veicināšanā; tīklu infrastruktūrā (ūdens, atkritumi, elektrības pārvadi, platjoslas internets); videi draudzīgā transportā. Tie ir virzieni, kuriem jākļūst par prioritārajiem, ļoti saspringta budžeta apstākļos plānojot ieguldījumus valsts attīstībā.