Trekno gadu verdzība ir sākusies.

Autors: Romāns Naudiņš, TB/LNNK Valmieras grupas priekšsēdētājs.

Pēdējie aizvadītie „patīkamā kapitālisma” gadi, kurus mēdz dēvēt arī par treknajiem gadiem, ir piedzīvojuši fiasko, atstājot aiz sevis sekas, kas pavadīs mūsu sabiedrību vēl ilgus gadus. No pirmā acu uzmetiena viss bija skaisti: Latvijas ekonomika piedzīvo „tīģera lēcienu”, brīvi ir pieejami kredīti, uz ielām dārgas luksus automašīnas, dārgi cigāri un konjaki kļūst par dzīves normālu sastāvdaļu, atpūtas ceļojumi vairākas reizes gadā tiek pieņemti par normu.

Pēdējie aizvadītie „patīkamā kapitālisma” gadi, kurus mēdz dēvēt arī par treknajiem gadiem, ir piedzīvojuši fiasko, atstājot aiz sevis sekas, kas pavadīs mūsu sabiedrību vēl ilgus gadus. No pirmā acu uzmetiena viss bija skaisti: Latvijas ekonomika piedzīvo „tīģera lēcienu”, brīvi ir pieejami kredīti, uz ielām dārgas luksus automašīnas, dārgi cigāri un konjaki kļūst par dzīves normālu sastāvdaļu, atpūtas ceļojumi vairākas reizes gadā tiek pieņemti par normu. Sabiedrības izveicīgākā daļa veiksmīgi izmanto banku piedāvātos finanšu līdzekļus. Kredīti tirgū tiek dalīti pēc principa: ja pulss ir, tātad spējīgs maksāt. Dažu gadu laikā nekustamā īpašuma cenas trīs un pat vēl vairākkārtīgi pārsniedz to patieso vērtību. Darījumu apjoms ar nekustamajiem īpašumiem katru dienu mērāms miljonos. Latvijas nekustamā īpašuma tirgu šajā periodā var salīdzināt ar „brīvo ekonomisko zonu”, kur netiek maksāti nodokļi un gūta maksimāla peļņa. Visa peļņa tiek tālāk ieguldīta nekustamā īpašuma tirgū, tādā veidā izveidojot apburto loku starp banku, nekustamo īpašumu attīstītāju un gala patērētāju. Šajā laikā bankas saņem milzīgus kredītu procentus, gūst pasakainu peļņu, bet Latvijas sabiedrība aizvien vairāk grimst „kredītu verdzībā”.

Atsevišķas sabiedrības daļas un dažu politiķu aicinājumi Latvijas valdībai apturēt ekonomikas forsēšanu palika nesadzirdēti. Tagad sekas tam visam ir dramatiskas, pat vēlētos teikt traģiskas, ko sākam lēnām apzināties. Jau šobrīd daudzu Latvijas iedzīvotāju kredītu saistības pret komerciestādēm pārsniedz ķīlas vērtību. Tas nozīmē, iegādāti nesamērīgi dārgi īpašumi, kuru kredītu vergi vēl būsim 10, 20 un 30 gadus. Var jau teikt, ka sabiedrību neviens nespieda vieglprātīgi izmantot šo iespēju. Un zināma taisnība šādam apgalvojumam ir. No otras puses – ja ir darbs un pastāvīgi ienākumi, kāpēc neparūpēties par jumtu virs galvas?

Tajā pašā laikā paliek neatbildēts jautājums par politisko atbildību. Kāpēc politikas veidotāji, tā teikt „gudrās galvas”, kam ir tiesības pieņemt attiecīgus lēmumus, lai ierobežotu negatīvus procesus, kas tagad novedis līdz „sasistiem traukiem un salauztām mēbelēm”, pamodās tikai tad, kad „ūdens sāka smelties mutē”? Kādēļ spekulatīvie darījumi ar nekustamo īpašumu savlaicīgi netika aplikti ar nodokli, tādā veidā bremzējot straujo finanšu plūsmu tautsaimniecībā, tagad atliek vien minēt.

Tagad nākas konstatēt, ka šī „tīģera lēciena” ieguvējus Latvijā diez vai izdosies atrast. Savukārt, par atbildīgajiem gan to var teikt – protams, ja kāds vēlēsies meklēt. Amatpersonu viedoklis, ka pēc kara visi ir gudri, ka tam visam ir pamatā pasaules finanšu krīze, ir divkosīgs un nevietā. Latvijas ballītes „finišam” līdzīgu piemēru citās pasaules valstīs nav mazums. Viens no tādiem ir bijušās Austrumvācijas scenārijs, kur deviņdesmito gadu pārkarsētais nekustamā īpašuma tirgus dažu mēnešu laikā kļuva par „ledus laikmetu” un cilvēka ķermenim komfortablu dzīves līmeņa temperatūru ir sācis ieņemt tikai beidzamajos gados.

Recepti Latvijas gaišai nākotnei šobrīd ir grūti iedot, bet esmu optimists - tāda obligāti būs!