Ir jāvaicā cilvēkiem: «Kā jums palīdzēt?»

Saeimas deputāts Romāns Naudiņš (VLTB/LNNK) intervijā Dienas žurnālistei Inārai Eglei.

Jūs esat Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāts. Kā pārliecināsiet cilvēkus atgriezties Latvijā?

Agrāk būtu teicis: kāpēc braucat projām, ja tepat var strādāt? Tagad redzu, ka jaunatne īsti nav sagatavota darba tirgum. Pietrūkst praktiskā darba pieredzes. Viņi aizbrauc un redz, kā tur notiek darbs, un tāpēc ir labi, ka pastrādā gadu, divus ārzemēs.

Taču viņi var arī neatgriezties atpakaļ.

Jāveido programmas, kas dod iespējas uzsākt biznesu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, lai motivētu atgriezties. Viņi tur varētu nopelnīt starta kapitālu, kam pilnīgi pietiktu ar 5000 līdz 10 000 eiro, bet te saņemt ES struktūrfondu atbalstu šīs programmas ietvaros. Lauku īpaši atbalstāmajām teritorijām jau tāda programma ir – 20 miljonu ar atbalsta intensitāti 70%. Šāda programma ir efektīva. Taču līdz cilvēkiem šī ziņa ir jāaiznes. Ja piemīt ģenētiski ielikts uzņēmēja tvēriens, tad atradīs jebkuru iespēju. Jautājums, vai šis uzņēmējdarbības tvēriens mūsu jaunatnei ir? Taču man ir zināmi jaunieši, kas no nulles ir uzsākuši savu biznesu. Arī es to sāku no nulles.

Kā tas notika?

Sāku kā bijušais policists ar 650 latu aizņēmumu Hipotēku un zemes bankā. Mani vecāki nav turīgi un viņi nevarēja dot naudu. Darba tikumu iemācījos Vācijā, kur no 14 gadu vecuma līdz 20 gadiem katru vasaru strādāju pie saimniekiem, iemācījos valodu un precizitāti. Tur man ielika lielu pamatu. Es uz Vāciju vienmēr skatos kā uz piemēru. Man to pārmet, bet ir jāskatās uz to valsti, kas ir spēcīga.

Kas ir jūsu bizness?

Mums ar sievu ir firmas, kas tirgo suvenīrus un nodarbojas ar floristiku. Vienā no tām gatavo adventes vainagus, ko eksportējam uz Vāciju. Tur manam bērnības draugam ir kompānija, un savā segmentā esam vieni no lielākajiem. Ja man vajadzētu saražot katrai Latvijas ģimenei pa adventes vainagam, es to varētu. Agrāk salmu paliktņus vainagiem vedām no ārzemēm, bet tagad vienam dārzniekam no Bauskas ieteicu šo ideju, un viņš man piegādā paliktņus.

Cik cilvēkiem jūsu ģimenes uzņēmumi nodrošina darbu?

Tas jāprasa grāmatvedei. Esmu nedaudz viņpus tā.

Vai tāpēc, ka jūs kā Saeimas deputāts nevarat iesaistīties uzņēmējdarbībā?

Es tāpat sestdienās, svētdienās savā uzņēmumā krāmēju kastes. Ja kāds grib mani sodīt, lai soda. Tas būtu smieklīgi, ja es nevarētu aizbraukt uz savu uzņēmumu izslaucīt pagalmu, jo esmu uzņēmuma vienīgais īpašnieks un tas ir vienīgais, ar ko varu lepoties. Protams, es nesaņemu atalgojumu, bet saņemu dividendes, jo uzņēmums strādā ar peļņu.

Kā jūsu uzņēmuma vadība atrod cilvēkus darbam veikalos?

Pie mums strādā studenti. Alga ir laba. Kad divas meitenes aizbrauca mācīties uz ārzemēm, notika darba intervijas, iepriekšējā dienā sazvanot desmit cilvēkus, no kuriem uz darba intervijām ieradās četri. No pārējiem sešiem jauniešiem tikai viens piezvanīja un pateica, ka nebūs. Uz darba sludinājumu saņēmām 100 anketu, no kurām izvēlējāmies desmit. Acīmredzot mums ar darba tikumu kaut kas nav kārtībā. Skolās vajadzētu atjaunot dārziņus, kur bērniem parādīt, kā puķe izaug un kā ķiploki un sīpoli aug. Kolēģiem Saeimā ieminējos, ka skolās no 4. klases ir nepieciešama tautsaimniecības mācība, lai bērnam ieliktu pamatus par saimnieciskām lietām.

Kuras brīvās nišas jūs ieteiktu tiem, kas vēlas sākt savu biznesu?

Vienmēr pieminu zāģu skaidas. Pakaiši kāmīšiem mums nāk no ārzemēm. Kas mums traucē skaidas skaisti iepakot un tirgot pašiem, un plus vēl domāt par eksportu? Ir absurdas lietas, ko mēs ievedam – cirvju un slotu kātus ar smagām automašīnām ved no Slovākijas. Futbola vārtus, stikla pudeles un pat kaķu smiltis ieved no ārzemēm. Izvēlēties, ko ražot, ir vienkārši. Man pasvieda interesantu ideju – neviens negatavo gaileņu konservus ar taukiem. Tas būtu lielisks eksporta produkts. To varētu sākt darīt jauns cilvēks mājās katlā. Adventes vainagus arī mājās taisīju un lielajās somās ar autobusu (sabiedriskās satiksmes) vedu tirgot.

Vai daudz jūsu draugu ir atgriezušies Latvijā?

Viens draugs atgriezās no Īrijas, kur grieza lokus. Atbrauca un vaicāja man, vai viņš tos varētu audzēt šeit? Teicu, ka tas nav viegls bizness. Ja ar zemes darbiem bērnībā neesi saskāries, tad saku: nopietni pārdomā! Vēl ir puiši, kas grib uzsākt skuju ekstrakta ražošanu. Tādu Ziemeļvidzemē ražoja padomju laikos, bet pasaulē tas ir tirdzniecībā.

Kādu atbalstu valdība un Saeima var sniegt tiem, kuri nolemj atgriezties?

Nacionālā apvienība ierosināja samazināt pievienotās vērtības nodokli pārtikai uz 12%. Tad vietējais patēriņš pieaugtu. Finanšu ministrija no tā ir atteikusies pilnīgi. Koalīcijas padomē to vēlreiz ierosinājām, bet atbilde bija: «Aizmirstiet!» Lai veiksmīgi veidotu jaunus uzņēmumus, ir jāmazina nodokļu bāze. Darbaspēka nodoklis pie neto algas Latvijā ir gandrīz divreiz lielāks, nekā, piemēram, Vācijā, kur ir arī dažādas atbalsta programmas, kas netieši subsidē ražošanu. Nodokļu slogs neļauj attīstīties. Ja darba spēka nodoklis, ko maksā uzņēmējs, būtu mazāks, nauda paliktu uzņēmumā, viņš varētu pieņemt vairāk cilvēku, un valsts pārvaldes darbinieks varētu pāriet uz biznesu. Mums ir ļoti liels valsts pārvaldes aparāts, kuru uzņēmēji nevar «pavilkt».

Ir cilvēki, kuri nevar izveidot savu biznesu, bet vēlas, lai Latvijā būtu vairāk darba vietu.

Viens ir reģistrēt uzņēmumu un uzbūvēt ražotni, bet pavisam kas cits ir preces pārdošana un uzņēmuma uzturēšana. Tirgus ir pārpildīts. Kad es braucu uz kādu reģionu, izpētu tā vēsturi, zinu, kas ir viņu mērs, un izlasu visu par to cilvēku, pie kura dodos. Tā ir vesela mācība, kā meklēt klientus un pārdot. Mums veikalos cilvēki stāv ar «saskābušām» sejām. Tā ir ne tikai biznesa, bet arī valsts pārvaldes problēma. Ja darbinieks redz, ka uzņēmuma īpašnieks brauc ar dārgu džipu, bet darbinieks nesaņem labu algu, īpašnieks nevar viņam prasīt smaidīt. Pārsēdies lētākā mašīnā un maksā cilvēkiem labu algu, tad arī varēsi no viņa kaut ko prasīt. Ja uzņēmējs redz, ka valsts pārvaldē brauc ar dārgām mašīnām vai vesela ierēdņu armija iesēžas lidmašīnā un dodas bezjēdzīgos komandējumos, tad kāpēc uzņēmējam maksāt nodokli. Arī Saeimas deputātiem nevajadzētu braukt ar dienesta Audi A6, bet pārsēsties uz Škodu vai kādu citu mašīnu, kas nemaksā dārgāk par 20 000 latu. Kāpēc ministrs pie uzņēmēja nevar atbraukt ar Škodu? Tur arī aiziet nodokļu maksātāju nauda.

Ko darīt tiem, kas nevar izveidot savu uzņēmumu?

Jaunajiem uzņēmējiem nevajadzētu veidot savu biznesu, bet nākt talkā jau esošajiem, kas grib paplašināties. Tas būtu pareizais ceļš. Ekonomikas ministrijai ir jāizpēta veiksmīgie uzņēmēji un ar ES struktūrfondu politikas atbalsta mehānismiem jāiet uz uzņēmumu un jāprasa – kas jums ir vajadzīgs, lai attīstītos, kā jums var palīdzēt?

Bijušais ekonomikas ministrs Artis Kampars šādu sarunu jau mēģināja organizēt.

Artis Kampars nebija no tiem sliktākajiem ministriem. Man viņš ir palicis atmiņā ar to, ka ieviesa mikrouzņēmumu nodokli, kas deva lielu atspaidu uzņēmējiem.

Jānim Jurjānam (lasīt avīzi Diena 03.07.12.) bija grūti pieņemt, ka Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis lietoja automašīnu, kas iegādāta, izmantojot nodokļu apiešanas shēmu, bet palika amatā. Tāpat viņš nesaprot, kā Jāņa Urbanoviča vietā var balsot kāds cits?

Saeimas deputātam ir jābūt piemēram. Es vairs nedrīkstu iet uz naktsklubu bez sievas. Manai automašīnai ir jābūt tīrai. Nedrīkst staigāt netīrās kurpēs vai negludinātās biksēs. Katru dienu ir jābūt jaunam kreklam. Pie friziera jāiet divreiz mēnesī. Es arī cenšos Saeimas sēdē neizmantot telefonu, par telefona sarunām vispār nevar būt runa. Ir jāciena sēdes vadītājs un kolēģis, kas uzstājas Saeimas priekšā. Tauta to redz. No sīkumiem veidojas attieksme, un tāpēc Saeimai ir tāds reitings. Deputāts ir valsts seja. Ja tu kā valsts pārstāvis izdari pārkāpumus, nu – tas nav labi. Ja tu pats neesi kārtīgs, tas nozīmē, ka ar tevi nevar rēķināties. Taču es cenšos citiem nepārmest, ja man pašam vēl viss nav sakārtots.

 ***

Šā gada sākumā Latvijā bija 2 042 371 iedzīvotājs, no tiem 63,6% jeb 1 297 715 bija iedzīvotāji darbspējas vecumā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē aktualizētā informācija

200 000 Apmēram tik iedzīvotāju pēdējos desmit gados ir atstājuši Latviju, liecināja tautas skaitīšanas rezultāti, bet eksperti lēš, ka reāli šis skaitlis varētu būt lielāks vai pat dubults

Ināra Egle

03.07.2012 Diena