Latvietim jābūt Latvijā

Romāns Naudiņš intervijā žurnālam "Praktiskais Latvietis" 2012.gada izskaņā

Ilva Misiņa "Latvijas Avīze"

Santas, Roberta un Romāna Naudiņu savrupmāja pie pašas Valmieras robežas klusajā Adventa laikā ir gaiša, mājīga un ik stūrītis liek nojaust par Ziemassvētku brīnuma tuvošanos. Sniegoto mieru sargā netālu esošā meža ieloks, bet Latvijas valsts sarkanbaltsarkanais karogs, pagalmā mastā uzvilkts, ģimeni ik rītu pavada un vakaros sagaida, un viegli noplīvo, it kā noglāstot mājās pārnākuša latvieša ceļu.

Esam ciemos pie Saeimas deputāta, „Visu Latvijai!-Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” biedra Romāna Naudiņa, viņa sievas Santas un četrgadīgā dēlēna Roberta. Taču vilsies tie, kuri šā raksta turpinājumā cer sagaidīt politisku ziņojumu, pārskatu par paveikto un nākotnes solījumus. Romāns ne ar vārdu neuzsvēra savu deputāta statusu, nelielījās, ko paveicis, kaut gan paveiktā netrūkst. To gan akcentēja, cik ļoti mīl savu Latviju, savu Valmieru un nekad neticēs pasakai par „aizved mani uz laimīgo zemi!”. Viņš to kā uzņēmējs, kā deputāts, kā dēls, vīrs un tēvs ir atradis tepat. Ir bijis arī laiks, kad iztika mācībām pelnīta Vācijā, ir šobrīd ļoti laba sadarbība ar ārvalstu uzņēmējiem, taču nekad netiks pārkāpts galvenais bauslis – latvietim ir jābūt Latvijā.

Čiekuru miljonu pavēlnieks

Jau vairākus gadus Romānam ir ļoti savdabīgs un ļoti veiksmīgs bizness, kas veidojies pateicoties ... čiekuriem. Jā, jā, visparastākajiem egļu, priežu, lapegļu un pasaules skuju kokos atrodamiem īpatņiem. Vajag tikai pacelt no zemes dabas doto, notīrīt gružus, mākslinieciski salikt kopā aplī, sirds formā vai statiskā piramīdā un, tirgū aizvedot un pārdodot, radīt prieku sev par ienākumiem, bet pircējiem prieku par skaistu un nepavisam augstas cenas mantiņu. Dominē klāstā dažāda lieluma Adventa vainagi, bet netrūkst arī suvenīru. Kā viss tas top, stāsta Romāns, šajā gadījumā uzņēmējs, SIA „Baltijas floristika” īpašnieks: „Gadā tiek salasīti ap desmit miljoni čiekuru. Jo citādi nevar - ja reiz ražojam Latvijā, tad no Latvijas produktiem. Kad čiekuri pārtop Adventa vainagos, tos pārdodu sadarbības partneriem Vācijā. Tur ik gadu izdodam arī katalogu, lai viņi savlaicīgi var izvēlēties interesējošāko no mūsu piedāvājuma. Vainagu gatavošanas darbs pēc manām skicēm, jo viens no vaļaspriekiem arī pašam ir floristika, sākas veselu gadu pirms kārtējā gada Adventa laika. Arī cipars, cik vainagu jānosūta eksportam ir iespaidīgs – pērn, piemēram, tie bija simts tūkstoši, šogad vēl vairāk plus citu formu rotājumi. Biznesa partneriem patīk gan latviešu kvalitatīvais izpildījums, gan tas, ka izmantoti tikai dabas materiāli, gan pievilcīga cena, gan apziņa, ka naudu par preci vajadzības gadījumā varam arī pagaidīt. Savukārt mums sadarbībā ar vāciešiem ļoti būtisks ir viņu ieguldījums reklāmas tirgū, kam pateicoties, pircēji mūsu produktu novērtē atzinīgāk.”

Katru gadu jau līdztekus ierastajiem, klasiskajiem vainagiem tiek piedāvāts arī kāds neparastāks risinājums. Piemēram, šogad Romāns izdomājis, ka akcentam vajag bērza tāsis, jo to baltums un čiekura brūnums, un baltas sveces, ar savu vienkāršību rada neatkārtojamu skaistumu. Citreiz, kad uznākot iedvesma fantāzijas lidojumam, izveido detaļas, safotografē un bildes aizsūta attiecīgas valsts uzņēmējiem. Prieks, ka vairumā gadījumu saņemta pozitīva atbilde un jaunumu var ieviest ražošanā. Interesanti un radoši ir strādāt, ja pasūtījumā lūgts izpildīt kaut ko ļoti specifisku. Tāda jaunrade pa prātam arī Romānam: „Vispār mums ir iespēja strādāt ar 40 veidu čiekuriem no visā pasaulē augošiem skujkokiem. Visvairāk, protams, izmantojam mūsu pašu egļu un priežu čiekurus, bet klientiem ir arī dažkārt ļoti ekskluzīvas vēlmes. Tad mums vainagu vai dekoru izgatavošanai atsūta tādus čiekurus, ka paši labu laiku apbrīnojam šo savdabīgo skaistumu.”

Citādā ikdiena

Adventa vainagu ražotne atrodas Strenčos, par Eiropas naudu izremontētās gaišās un plašās telpās. Darba process zināmu iemeslu dēļ ir noslēpums, tādēļ nošpikot neko daudz nevar. Sarežģītu iekārtu un darbgaldu arī nav, jo amata pamatam pietiek ar veiklām rokām, māksliniecisko piesitienu un prāvu galdu. Istabās smaržo pēc siena, sveķiem, līmes un gruzduma, jo čiekuru pirmapstrāde notiek kaltē. Noliktavas telpa patlaban gandrīz tukša, taču vēl pirms pāris mēnešiem viss līdz griestiem bija pilns ar kastēm, kurās gatavā produkcija vesta uz Vāciju, Nīderlandi, Austriju, Šveici, Dāniju, Franciju, Beļģiju.

Atkarībā no pasūtītāja vēlmes, Adventa vainagus var arī dažādi izdaiļot – kā brošu pie atloka piespraužot izžāvētus ziedus un augļus no eksotiskām zemēm un tepat Valmieras un Strenču dārzos augušas zeltainas salmenītes, baltās sūnas, kastaņus, ozolzīles, pat dārza pupiņas.

Salasīt un arī pārdot čiekurus – tas it kā katram būtu tīri labi saprotams. Bet kā to visu pārvērst eksporta precē? Pie tam ar katru gadu pieaugošā proporcijā. Romāns sāk ar pirmsākumu atcerēšanos: „Pats jau sen ģimenei veidoju Adventa vainagus un savus darbiņus sakrāju, tā teikt, vēsturei. Žēl izmest, jo pie katra veidošanas taču piedomāts. Arī aspekts, ka ar floristiku kā vaļasprieku esmu kopā teju pusi sava mūža, mudināja paraudzīties šā biznesa virzienā. Pēc profesijas esmu policists. Strādāju, vajadzēja uzturēt ģimeni, taču, kā zināms, nozares amata alga nav tas stiprākais finansiālais pamats, tad papildus vēl darbojos apsardzē, autoskolā, līdz secināju, ka jāpievēršas uzņēmējdarbībai. Kopš padsmitnieka vecuma esmu braucis pie saimniekiem uz dažādiem darbiem Vācijā, jo mamma mūs ar māsu audzināja viena un man agri vajadzēja iemācīties naudu pelnīt. Tā vienā brīdī atcerējos, cik interesanti bija strādā par pārdevēju Vācijā floristikas veikalā. Ceļa sākums uz savu uzņēmumu nebija viegls, jo māksla nav saražot. Māksla ir būt tirgū. Un vēl - īpašnieka milzīga neatlaidība, precizitāte un komunikabilitāte. Meklējot jaunus biznesa partnerus, es vienmēr pirms tam izpētu, kas šai vietai raksturīgs, kas tur ievērojams, skaists. Ja es spēju runāt arī par sadzīvisko, ne tikai tirgus un peļņas pusi, interesēties par citas zemes tradīcijām, es arī kā biznesa partneris kļūstu interesantāks. Pēc principa – pērc no manis, es saražošu, cik tev vajag, veiksmīgus uzņēmējdarbības līgumus noslēgt nevar. Kopumā šādi knifiņi varbūt arī ir nosaucami par veiksmes stāstu. Savukārt izdošanos jau kā reālu faktu pierāda skaitļi. Protams, salīdzinot uz citu uzņēmēju fona, kaut vai maizes cepēju, vai rūpnieku, „Baltijas floristikas” apgrozījums nav liels – ap 400 tūkstoši eiro gadā, bet mazai un mobilai firmai, kāda esam, pilnīgi pieņemams. Tādēļ droši vien es nevaru runāt arī par krīzi, jo mēs visu laiku esam vienmērīgi strādājuši un pat nedaudz ar peļņu. Manuprāt, tas arī ir nozīmīgi, ja es šobrīd varu dot darbu vairākiem desmitiem cilvēku un reizē pierādīt - tas ir tas, kas Latvijai vajadzīgs – mazu nišas produktu ražošana un iespēja nopelnīt.”

Romāns sākumā darījis visu pats: gatavojis Adventa vainagus, krāvis mašīnā, braucis uz Vāciju, klauvējis vai pie katra veikala durvīm, piedāvājis savu preci. Neatlaidības panākums ir patlaban vairāk nekā četri tūkstoši klientu, kuri Eiropas valstu veikalos tirgo SIA „Baltijas floristika” produkciju.

Šeit, Latvijā, nepaliek nekas, diemžēl mūsu valsts tirgus nespēj pieņemt pat pāris tūkstošus Adventa vainagu.

Nevar nepieminēt vēl kādu aspektu, kas, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs, pat cēlsirdīgs – Romāns dod darbu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

„Es zinu, ko nozīmē būt invalīda krēslā, jo tajā nonāca mana vecmāmiņa. Taču arī tādi cilvēki var, grib strādāt un mums – veselajiem pat vajag darīt visu, lai viņi jūtas noderīgi. Patlaban „Baltijas floristikā” strādā daudz invalīdu, gatavojot mīkstās rotaļlietas, ada zeķes, auž prievītes, audzē ziedus un kaltē tos floristikai. Nesen izvērsās diskusija par šovu „Jaunais vilnis”, daudzi pauda negatīvu attieksmi, bet es gribu uzsvērt, ka šo koncertu laikā mēs pārdevām piecas reizes vairāk invalīdu izgatavoto rokdarbu, nekā parasti. Tātad ir jāsaredz arī ieguvumi.”

No vienas puses mīļi – telpas rotājums no čiekuriem. No otras puses apbrīna, re, kāds izdomājis pacelt nevienam nevajadzīgu mantu mežā un vel uztaisīt eksportpreci. Kāpēc citi tā nevar? Izrādās, esot vēl viena puse. „Intereses trūkums, gaidīšana uz kaut ko, ka kāds iedos rokās,” nosaka Romāns. „Latvijā ir milzīgas iespējas un es uzskatu, ka mūsu valsts ir viena no veiksmīgākajām vietām, kur veidot savu individuālo biznesu. Pietiek papētīt milzīgo Eiropas tirgu un varu saderēt – nu noteikti kāds atradīs atbilstošu nišu un radīs jaunu, interesantu uzņēmumu. Konkurences praktiski nav. Protams, ja vien ir cilvēki, kuri paši grib rosīties. Diemžēl man nesen nācās saskarties ar nepatīkamu faktu Vidzemes augstskolā. Kopā ar Vācijas vēstniecību organizējām Vācijas dienas Valmierā un viena no prezentācijām par iespēju apgūt eksporta tirgu bija plānota arī šajā mācību iestādē. Gribēju dalīties pieredzē, kā bizness sākams no nulles, taču ieradās ... viens students. Lieki stāstīt, cik nepatīkami pārsteigts par to bija Vācijas vēstnieka vietnieks. Tas nozīmē, ka daļai Latvijas jauniešu nekas neinteresē. Dabūt diplomu, meklēt darbu, to neatrast un tad lamāt valdību un vēl kaut ko par atbalsta trūkumu? Jā, deputātus, valdību mēs ievēlam, taču valsti mums jāveido ir visiem kopā. Esmu bijis daudzviet ārzemēs – tur cilvēki ir strādīgāki, erudīti, uzņēmīgi, precīzāki. Latvijai pagaidām kaut kas no tā visa pietrūkst, un droši vien jau veicināt uz pozitīvām izmaiņām pagrūti, jo pat mūsu valsts augstākajā likumdevējā Saeimā ir tikai TRĪS uzņēmēji. Toties Vācijas parlamentā no visiem deputātiem puse ir uzņēmēji. Un Latvijā noteikti mazā un vidējā biznesa attīstību kavē darbaspēka nodoklis. Kad valdība un deputāti pieņems drosmīgu lēmumu un to pazeminās, daži gadi – un uzņēmējdarbība attīstīsies par vienu no konkurētspējīgākajām Eiropā.”

Arī Romānam pašam tikko radusies jauna un ļoti atraktīva biznesa ideja, kas jau pamazām īstenojas – viesnīcas kukainīšiem. Tā ir eksportprece Vācijas tirgum: neliela, no koka izveidota mājiņa ar biomasas un kāda kāruma, piemēram, cukurgrauda pildījumu. Tādu viesnīcu novieto dārza stūrī un drīz vien var sākt vērot zirnekļu, skudru, vabolīšu dzīvi.

Kāds tevi Latvijā ļoti mīl

Līdztekus eksportam Romāna vārds saistīts arī ar pašmāju zīmolu „Love Latvia”: „Tie ir suvenīru veikaliņi Narvesen tirgotavās, ziedu veikalos Latvijā, tūrisma informācijas centros pašvaldībās, Rīgas tirdzniecības centros, kur pārdodam ražojumus, kam lielāko daļu dizainējusi mana sieva Santa. Viena no produktu līnijām ir paredzēta tiem, kuri brauc uz kādu laiku projām no Latvijas, vai arī vēlas aizvest dāvanu ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem, piemēram, lācīti ar uzrakstu „Kāds tevi Latvijā ļoti mīl” un tam jau ir talismana funkcija. „Love Latvia” ir pierādījums, ka kopā strādājot, no mazām lietām varam radīt ko lielu. Jā, zīmols ir angļu valodā, par ko varbūt var pārmest valsts valodas sargi, bet pircēji toties gandrīz simtprocentīgi ārvalstu tūristi. Reizē ar šo Latvijas suvenīru viņiem atgādinām, ka ir Latvija, Rīga, Turaida, Valmiera, Doms, opera, rudens, vasara, tautas tērps un daudz kas cits.”

Jāpiebilst, ka līdz gada beigām „Baltijas floristika” sadarbojas ar portālu „Ziedot.lv” un Rīgā „Galerijā Centrs” un „Origo” ir nopērkama jauna suvenīru kolekcija. Par katru nopirkto lietiņu - nozīmīti, aproci, magnētiņu vai atslēgu piekariņu, viens lats tiek ziedots labdarībai.

Dzimtas spēks

Santa ar Romānu iepazinusies Valmierā pirms gadiem desmit gluži liktenīgi: „Esmu rīdziniece. Ar draudzeni atbraucām uz Valmieru un kādam smukam puisim jautājām, kur atrast vajadzīgo ielu. Tas bija un joprojām ir mans Romāns.”

Abu dzīvesbiedru lolojums šobrīd ir Roberts, kurš arī nācis pasaulē vecākiem ļoti nozīmīgā datumā – 18. novembrī, Latvijas 90. gadadienā. Kaut gan Santas, tāpat Romāna liela ikdienas daļa paiet Rīgā, viņi katru dienu brauc uz Valmieru un Santa pajoko, ka vīru par rīdzinieku padarīt noteikti neizdošoties nekad.

„Mans liktenis ir tik cieši savijies ar Valmieru, ka nav pat domas nedzīvot šajā pilsētā,” uzsver Romāns. „Kaut gan tie mani radu raksti ir raibu raibie. Naudiņi – mammas līnija, ir sena, kupla latviešu zemnieku dzimta ar saknēm Skaistkalnē. Nav trūcis izsūtījuma uz Sibīriju, ir karojuši gan latviešu leģionā, gan sarkanajā armijā. Vienu brīdi uzvārds bijis arī Naudišs, jo vectēvs par pretpadomju darbību nokļuva apcietinājumā un tur latvisko Naudiņu pārveidoja. Es tagad pētu dzimtas vēsturi, bet diemžēl daudz kas vairs nav uzzināms – nav vairs no kā. Tie, kuri piedzīvoja represijas, ļoti maz informācijas baiļu dēļ ir atstājuši palicējiem. Savukārt pa mana tēva līniju - Ibragimovi, ir kārtīgs mistrs: vectēvs azerbaidžānis, vecmamma – no Krievijas. Pašlaik viņi arī dzīvo Valmierā. Azerbaidžānā ir daudzi mani radi, tādēļ ļoti vēlos turp kaut kad aizbraukt. Mans tēvs dzīvo Smoļenskā, mamma Valmierā. Ģimenē tā nolēmām, ka man būs latviešu uzvārds – Naudiņš, lai nestu tālāk dzimtas vārdu, bet manai māsai – azerbaidžāņu - Ibragimova.”

Gaidot rītdienu

Gada pēdējais mēnesis reizē ir starts jaunam cēlienam un vēlējumu laiks. Santa un Romāns vienā balsī lūdz, lai Latvijā kļūtu mazāk negatīvisma: „Radio, televīzija, avīzes – visi sāk ar sliktajām ziņām. Tas cilvēkus iespaido, mudina neticēt valdībai, valstij, galu galā pašiem sev arī, jo gandrīz neviens neuzsver labo. Nenoliedzu, ir pārkāpumi, noziegumi un tas ir noteikti jāatspoguļo. Taču tad uzreiz vajag pārklāt šo informāciju ar pozitīvo, ar veiksmēm uzņēmējdarbībā, ar strādīgiem cilvēkiem jebkurā jomā. Dzīvē visam vajag līdzsvaru un pozitīvais noteikti apēdīs negatīvo. Diemžēl ikdienā sastopamies ar pavisam ko citu – tik daudzi neprot vai negrib lepoties ar savu valsti, ar savu Latviju. Ļoti gribētos, lai nākamā gada nogalē vairs nav jāizsaka šāda atziņa.”