Pirms lemt cilvēku likteņus, politiķim jāgūst dzīves pieredze

Pirms nedēļas jūs paziņojāt, ka aizejat no NA, ar kuru bijāt saistīts 20 gadu. Jūs aizgājāt no partijas vai vairāk no šīs valdības koalīcijas?

Jā, tas ir diezgan precīzi. Vairāk mans lēmums saistīts ar to, ka mani neapmierināja valdības kopējais darbs. Bet, kā mēs zinām, NA arī ir valdībā, un es vairākkārt frakcijas sēdēs esmu teicis, ka mums jābalso pret kādiem valdības lēmumiem vai jāuzstāda savi noteikumi. Diemžēl valdības stabilitātes vārdā tas netika darīts. Tie bija vairāki lēmumi visas šīs Saeimas garumā arī pirms pandēmijas, ne tikai pandēmijas sakarā, lai gan tie man pielika treknu punktu.

Paralēli Saeimas deputāta darbam man pašam ir sociālais uzņēmums, kas nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, un arī vadu Valmieras Uzņēmēju klubu, kas apvieno vairāk nekā 5000 strādājošo, tādēļ es dzirdu, ko saka uzņēmēji. Haotiskā pieeja ierobežojumu izstrādē, kas uzņēmējiem bija jāievieš dažu dienu vai pat stundu laikā. Es nesen satiku liela tirdzniecības centra vadītāju, kura apsēdās uz trepēm un raudāja, stāstot, kādi ierobežojumi un prasības viņai ir jānodrošina. Sabiedrības vairumam, kas nav nodarbojusies ar uzņēmējdarbību, varbūt paliek neredzams un nesaprotams tas, cik daudz kam ir izgājuši cauri uzņēmēji – gan mazais, gan vidējais, gan lielais bizness.

Jūsuprāt, NA pilnībā izmanto visu potenciālu, ko tai dod ekonomikas ministra amats?

Es domāju, ka ekonomikas ministrs ar savu komandu dara tik daudz, cik atļauj situācija. Lai šo darbu padarītu vēl efektīvāku, es ministram ieteiktu par padomniekiem izvēlēties profesionālus tautsaimniecības pārstāvjus. Tas, kā NA un Ekonomikas ministrijai pietrūkst, ir stingrāk valdībā iestāties par saviem uzstādījumiem un nebaidīties nobalsot "pret" vai veikt politiskās pārrunas un teikt "nē, mēs tam nepiekrītam". Bet mums bija ļoti laba saruna ar Raivi Dzintaru, viņš teica, ka pilnīgi saprot manas sajūtas.

Bet izskatās, ka Covid-19 pandēmija drīz varētu beigties, vēlēšanās rudenī, visticamāk, dominēs jau citas tēmas. Vai šis bija īstais brīdis aiziet? Kaut ko ietekmēt reālāk iespējams, atrodoties politikā, nevis aizejot no valdības partijas.

Mana aiziešana bija saistīta ar ilgākā laikā krājušos neapmierinātību ar pieņemtajiem lēmumiem. Jāsaka, daži mani atbalstītāji, cīņu biedri Valmieras pusē pirms pašvaldību vēlēšanām arī izstājās no NA, būdami neapmierināti ar partijas darbu. Tā ka mana aiziešana varēja notikt vēl ātrāk, šie ir tādi pēdējie pilieni. Pagājušajā gadā es jau biju absolūti nolēmis politisko karjeru nacionālā līmenī vairs neturpināt un vēlēšanās vairs nekandidēt, jo trīs Saeimas sasaukumi ir gana daudz. Vēlos attīstīt sociālo uzņēmējdarbību, veidot vienu no labākajiem sociālajiem uzņēmumiem Latvijā ražošanas sfērā. Arī Raivim Dzintaram es biju teicis, ka ar mani var nerēķināties. Bet pēc tam, kad redzēju, kādā veidā tiek pieņemti lēmumi pandēmijas laikā un kāds haoss valda, un to apspriedu Valmieras Uzņēmēju klubā, viņi teica, ka man ir jāturpina, jo kurš tad paliks no uzņēmēju pārstāvjiem, ja es aiziešu no politikas.

Es, liekot roku uz sirds, vēl neesmu izlēmis, vai palikšu nacionālajā politikā, vai rudenī kandidēšu no kādas partijas. Tas būs atkarīgs no tā, cik daudz kādā no partijām, vai tā ir pozīcijas, vai opozīcijas partija, tiks iesaistīti cilvēki ar praktisku pieredzi uzņēmējdarbībā, mazā un vidējā biznesā. Šobrīd es svārstos 50 uz 50, vai iesaistīšos. Jāteic arī godīgi – ja man šobrīd jautātu, kura partija tad ir tā īstā, kura sakārtos tās lietas, tad es šobrīd vēl tādu neredzu, neredzu nokomplektētu sastāvu, pieaicinātus speciālistus, kas varētu pieņemt krīzes situācijā atbildīgus un pareizus lēmumus. Šī epidemioloģiskās krīzes situācija parādīja mūsu vājās vietas, ka lēmumu pieņēmējiem nav pieredzes un tautsaimnieciskas intuīcijas, kādus lēmumus vajadzētu pieņemt.

Man punkts visam bija lēmums sadalīt bērnus, ieviešot ierobežojumus bērnu un jauniešu sportošanai. Viens no maniem dēliem spēlē hokeju un 12 gadu vecumā šo ierobežojumu dēļ bija spiests pārcelties uz Šveici, kur ieguva labu atlaidi mācībām, paralēli spēlējot hokeju, jo tur nav šādu ierobežojumu, netiek prasīta ne vakcinācija, ne testi līdz 16 gadu vecumam. Kā varēja mūsu Izglītības ministrija to atbalstīt, un kā NA ministri varēja nobalsot par šādu dalīšanu? Manuprāt, tas pat no pedagoģiskā viedokļa nav pieņemami, ir nodarīts milzīgs kaitējums bērnu psihei. Trīs četru mēnešu laikā vairāk nekā 150 bērnu, kas spēlē hokeju, ir aizbraukuši no Latvijas pēc tam, kad ieviesa šos ierobežojumus bērnu un jauniešu sportošanai.

Bet pats jūs galu galā savakcinējāties pēc tam, kad kādu laiku bijāt ierobežots pildīt Saeimas deputāta pienākumus. Jūs to izdarījāt, jo jutāties spiests? Un varbūt varat beidzot ieviest skaidrību, ar kuru Latvijā nepieejamu vakcīnu un kurā valstī jūs to izdarījāt?

Vakcināciju es sāku vēl pirms manas atstādināšanas ar CoronaVac [Ķīnas kompānijas izstrādāta vakcīna, kas apstiprināta Pasaules Veselības organizācijā]. Šo vakcīnu es izvēlējos tikai savu apsvērumu dēļ, jo sākotnēji analīžu dēļ man veselība vispār neļāva vakcinēties. Tādēļ ļoti iedziļinājos, izpētīju, ka tā radīs vismazākos blakusparādību riskus manai veselībai, jo tā ir vakcīna ar nomērdētu vīrusu. Līdzko man tāda iespēja bija, tiklīdz kļuva skaidrs, ka ar šo vakcīnu varēšu saņemt QR kodu, tā es to izdarīju. Savakcinējos pie mūsu sabiedrotajiem – NATO dalībvalstī Turcijā. Pati atstādināšana, jo nevarēju uzrādīt sadarbspējīgu sertifikātu, notika zibenīgi, un es Saeimas darbā nedrīkstēju piedalīties pat attālināti. Domāju, ka tas bija nepareizi, tāpat kā nepareizi bija piespiest cilvēkus vakcinēties, varēja tāpat kā Vācijā turpināt darbu ar testiem.

Jūs sakāt, ka lēmums aiziet no NA esot briedis ilgākā laikā. Man savulaik no sarunām ar jums radās iespaids, ka jūs nesajutāt partijas atbalstu brīdī, kad bijāt VARAM ministrs un nesaņēmāt pielaidi valsts noslēpumam, tādēļ nākamajā valdībā vairs netikāt virzīts.

Es godīgi teikšu, ka jau labu laiku, varētu teikt no 2014. gada, piliens pa pilienam, kamēr es izšķīros iet tomēr savu ceļu. Jāsaka, par manu laiku VARAM daudz kur raksta medijos, ka man nācās pamest ministra amatu, un es arī to neapstrīdu, bet tā īsti nebija. Kad valdība lēma par Citadeles bankas pārdošanu, es pieprasīju visus dokumentus, kas apliecinātu, ka Eiropas Komisija mums tiešām spiež pārdot šo banku, tādus man neviens nevarēja uzrādīt, tādēļ arī es biju pret pārdošanu. Pēc kāda laika mani uzaicināja uz Satversmes aizsardzības biroju (SAB) un sāka uzdot dažādus jautājumus par Saeimas un Baltkrievijas prezidenta hokeja komandu draudzības spēli, kurā piedalījos, un tā tālāk, un pēc kāda laika arī atteica man pielaidi valsts noslēpumam.

Tad jūs to pielaides atteikumu saistāt ar savu pozīciju Citadeles bankas pārdošanā?

Es nezinu. Es tikai stāstu par sakritībām. Varbūt tā nebija Citadeles banka, varbūt tas bija kas cits. Viens mans Igaunijas parlamenta kolēģis, kad apspriedāmies par pielaižu sistēmu, vēlāk izteica viedokli, ka man jebkurā gadījumā nevarēja dot pielaidi, jo mans tēvs ir Krievijas pilsonis, un NATO standarti esot, ka ar pirmās pakāpes radiniekiem Krievijas pilsoņiem pielaide tiek liegta. Mans tēvs jau sen ir aizbraucis no Latvijas, kontaktus uzturam reti, esmu viņu vienu reizi saticis pēdējo desmit gadu laikā. Turklāt es esmu iekļauts Krievijas melnajā sarakstā. SAB man bija jāizstāsta, ar ko nodarbojas mans tēvs, es teicu, ka viņš ir ļoti vienkāršs cilvēks, zemnieks ar divām aitām, dažām pīlēm un vistiņām, dzīvo dziļos laukos un visu dzīvi strādājis fermā (smejas).

Kā to varēja palaist garām mūsu drošības dienesti, to es nesaprotu, jo mana kandidatūra bija publiski zināma teju divas nedēļas pirms manas apstiprināšanas ministra amatā. Būtu normāli un loģiski, ka personu izvērtētu, bet Latvijā mēs tos ministrus vispirms apstiprinām un pēc tam pēkšņi drošības dienestiem kaut kas nepatīk un tiek noņemta vai neiedota pielaide, kā manā gadījumā. Bet Straujumas kundze pēc sarunas ar [tā laika SAB direktoru Jāni] Maizīša kungu man teica: "Nē, SAB man teica, ka jūs esat labs cilvēks, jūs varat turpināt darbu." Un es arī turpināju darbu vēl vairākus mēnešus līdz valdības demisijai.

Vēl viens miljonus vērts saimniecisks jautājums, kuru jūs kā VARAM ministrs varējāt ietekmēt, bija gudrona dīķu sanācija. Publiski tas toreiz neizskanēja, bet jūs pretojāties projektā bez Skonto būves un Vācijas MUEG iesaistīt vēl arī uzņēmumu Eko osta. Ar jums kāds no partijas runāja, ka vajag Eko ostu iedabūt iekšā tajā stāstā?

Jā, protams. Tādi uzstādījumi nāca, ka šie būtu ļoti labi partneri visā tajā procesā, nevainojami varētu veikt darbus un vajag viņus iesaistīt procesā, tāds bija uzstādījums, jā.

Un no kā tas nāca?

Tas nāca no partijas biedriem. Konkrēti, no kuriem, es neteikšu, bet no visas mūsu vadības. Vienkārši par to tika diskutēts partijā, ka tas būtu labi, ka jāmeklē risinājumi, kas lietderīgāk varētu atrisināt šo visu sanāciju. Un mēs ar Eināru Cilinski [Naudiņa priekšteci VARAM ministra amatā] tomēr teicām, ka nē, ka darbi jāpabeidz tam, kurš tos ir iesācis.

Tādas lietas pilnīgi atklāti tika runātas partijā vai neoficiāli kaut kādos skabūzīšos?

Es tādos skabūzīšos nekad nepiedalos. Ja notiek šādas diskusijas, tās notiek valdes sēdēs, un, jāsaka arī godīgi, ka tas bija tīri ieteikuma formā, diplomātiski meklējot labākos risinājumus. Varbūt Eko ostai jau no paša sākuma bija jābūt gudrona projektā, jo šis uzņēmums nodarbojas ar sanāciju. Partija gribēja palīdzēt atrisināt visu šo procesu, tā bija tāda darba saruna. Tas jau nebija tā: re kur tev ir obligāti ar šo cilvēku jāslēdz līgums! Bet mēs uzskatījām, ka tiem, kas iesāka, tiem arī jāpabeidz, un tas nebija tikai mans viedoklis, tas bija arī VARAM profesionāļu viedoklis. Es domāju, ka jau pašā sākumā, slēdzot līgumus, sanācija bija jāveic profesionāļiem, kas bija pieredzējuši to veikt, – vācu MUEG, tam bija jābūt ģenerāluzņēmējam –, un tālāk jau būvnieki varēja piebūvēt ceļus un infrastruktūru. Jo pamatdarbs jau bija sanācijas veikšana. Tikai piebildīšu, ka līgumi par sanācijas darbiem tika slēgti vēl pirms manas nokļūšanas lielajā politikā.

Un par ko liecina tas, ka sanācijas firma no Vācijas bija zem ģenerāluzņēmēja – būvniekiem?

Nu, tas liecina par sliktu pārvaldību.

2017. gada vasarā jūs pretēji partijai nobalsojāt pret strīdīgajiem grozījumiem Kredītiestāžu likumā, par kuriem bija skandāls, ka tie uzrakstīti, lai ietekmētu Trasta komercbankas maksātnespējas administratora izvēli, un kurus prezidents nodeva otrreizējai caurskatīšanai Saeimā. Kāds no partijas jums aizrādīja – Romān, kā tad tā?

Nē, nē. Man, godīgi sakot, no partijas puses nekad nekas nav pārmests, ka obligāti jābalso tā vai šitā. Visi ļoti labi zina manu nostāju, ka mani tā ietekmēt no malas nevar.

Bet, ja paskatās, pēdējās Saeimas vēlēšanās jums kā divos sasaukumos jau strādājušam deputātam, bijušajam ministram NA Vidzemes sarakstā iedalīja tikai piekto numuru. Tas nozīmē, ka partija pasaka "cīnies par sevi pats". Ievēlēti tika tikai četri, arī jūs, pateicoties vēlētāju plusiņiem. Tas bija sods no partijas par visu šo nepiekāpību?

Nu, ziniet kā, ļoti interesanti bija šajās pēdējās Saeimas vēlēšanās. Ar mani bija sagatavota intervija un fotogrāfijas partijas priekšvēlēšanu izdevumam. Es Valmierā atveru pastkastīti, izņemu ārā, un tur ir cits deputāta kandidāts manā vietā. Tā arī mums notiek. Bet es arī saprotu, ka tādu partiju ir grūti "savākt", noturēt deputātus kopā, un Raivim Dzintaram arī nav viegli visu to saturēt kopā. Tādēļ tiek veidota tāda komanda, kas ir pakļāvīga, kas balso tā, kā nolemj valde. Es vispār uzskatu, ka Saeimas frakcijai pašai ir jālemj par saviem balsojumiem, nevis jābalso tā, kā partijas valde nolemj. NA ir tāda – kā valde nolemj, tā frakcijas deputātiem ir jābalso. Tā vismaz bija.

Bet, lai kā ir gājis, partija mani tik un tā ir virzījusi uz amatiem, uz to pašu ministra amatu, tāpat Tautsaimniecības komisijā parlamentā. Šis bija labs un interesants laiks. 12. Saeimā es trīs gadus vadīju Tautsaimniecības komisiju vēsturiskā brīdī, kad Latvijas eksports beidzot pārsniedza importu. Mēs ļoti daudz koncentrējāmies uz ārvalstu vizītēm, uz mūsu produktu virzīšanu eksporta tirgos, un, manuprāt, tas bija periods, kad politiķi ļoti daudz komunicēja ar uzņēmējiem, palīdzēja viņiem virzīt tirgos produktus. Es uzskatu, ka iepriekšējā, 12. Saeima bija viens no labākajiem sasaukumiem. Arī tā laika prezidentu [Andri] Bērziņu es uzskatu par vienu no labākajiem prezidentiem, kurš tomēr nāca no uzņēmējdarbības vides un darīja ļoti daudz laba Latvijai, lai gan tika kritizēts par citām lietām.

Vēl paturpinot par NA. Ar jūsu aiziešanu aktīvajā politikā nacionālā līmenī tēvzemieši pazūd, ir vēl Roberts Zīle, kurš piedalās, bet politiku komentē nedaudz no malas. Vai šī TB/LNNK un Visu Latvijai konsolidācija ir nesusi to, ko tēvzemieši bija cerējuši?

Starp citu, es biju tas, kurš kopā ar Raivi Dzintaru savulaik vienojām kopā šīs abas partijas, es veicu pārrunas tēvzemiešu pusē, Raivis no savas puses mobilizēja savus jauniešus, un mums izdevās partijas apvienot. No tēvzemiešu puses raugoties, apvienošanās deva labu rezultātu, mēs ieguvām mandātus, iekļuvām parlamentā, bija restarts. Bet, manuprāt, iztrūka tas, ka šiem jaunajiem cilvēkiem, kas iekļuva Saeimā no Visu Latvijai, nebija pieredzes. Daudzi nokļuva amatos no studentu sola, uzreiz jau lemjot par cilvēku likteņiem. Tas varbūt bija tas negatīvākais. Es teiktu, ka tomēr jābūt kaut nelielai pieredzei uzkrātai valsts pārvaldē vai privātajā sektorā, pirms sākt lemt par cilvēku likteņiem. Tagad, pēc gadiem politikā, pieredze ir, bet dzīves pieredze, manuprāt, rodas tad, kad tu pastrādā kādos tautsaimniecības sektoros. Manuprāt, Raimonds Pauls labi pateica, ka šīs Saeimas lielākajai daļai nevajadzētu kandidēt rudenī vēlēšanās. Patiesībā es arī to pašu teiktu.

Raivis Dzintars ir partijas vadošais līderis, vai ir zināms varas kodols, un kā ir ar lēmumu pieņemšanu, vai valde ir tas formāts, vai lēmumi tiek pieņemti kaut kur kādā dārzā Siguldā, kā nesen vienā intervijā par sarunām ar NA stāstīja citas partijas politiķe?

Es tikai no medijiem esmu lasījis, ka tādas tikšanās notiek kaut kur Siguldā, es pats tādās neesmu piedalījies, es nezinu, vai viņas notiek, vai nenotiek, es neesmu to novērojis partijā. Bet jebkurā gadījumā tas virzītājspēks ir Raivis Dzintars, viņš ir partijas līderis, viņam ir tās spējas mobilizēt cilvēkus, apvienot cilvēkus ap sevi, no viņa lēmumiem, manuprāt, ļoti daudz kas ir atkarīgs.

Mums bija pārrunas frakcijā, un nesakrita domas par koncertzāles būvniecību Rīgā, kur es uzskatu, ka šajā brīdī, kad mēs redzam, kādā situācijā mums ir medicīna un izglītība, domāt par koncertzāles būvniecību ir nepareizi, tieši tāpat kā par amatpersonu algu pielikumu. Es nevaru iedomāties, ka Rietumeiropā vēža slimniekiem atsaka, bet būvē koncertzāles. Šobrīd ieguldot medicīnā un izglītībā, mēs jau pēc desmit gadiem plūktu ļoti ievērojamus augļus.

Ilgu laiku NA piedēvēja lielu maksātnespējas administratoru ietekmi. Kā ir ar šo tagad – vai ir mazinājusies atsevišķu cilvēku ietekme vai visas šīs nozares ietekme saimnieciskajos procesos valstī?

Ziniet, jāsaka, pēdējos gados, varētu pat teikt, ka visu šo Saeimas sasaukumu, es tos cilvēkus esmu ļoti maz redzējis ap partiju. Nezinu, varbūt tas viss turpinās, bet, ja kādreiz tie maksātnespējas cilvēki bija ikdienā redzami, tad šobrīd es viņus vairs neredzu ap partiju.

Agnese Margēviča, intervija laikrakstā "Dienas" un portālā diena.lv, 02.02.2022.