Romāns Naudiņš: pelēko kardinālu pretdarbība ir milzīga

Saruna ar Saeimas deputātu, Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāju Romānu Naudiņu par to, vai valsts pārvalde saprot, kādā veidā tautsaimniecībai būtu jāfunkcionē; par to, kurā izglītības procesa posmā jāievieš tautsaimniecības mācība; par pretdarbību, kura vērsta, lai pastāvošo sistēmu VID nemainītu; par alkoholisma postu Latvijā un centieniem to mazināt; par nepieciešamajām izmaiņām nodokļu sistēmā un gaidāmo cīņu par izmaiņām publisko iepirkumu likumā.

- LTV raidījumā 1:1 tika intervēta uzņēmēja Linda Liepiņa, kura atvērusi divas pilnīgi vienādas vienas ķēdes kafejnīcas Rīgā un Tallinā. Viņa dalījās savos iespaidos par valsts iestāžu attieksmi pret uzņēmējiem, kas abās valstīs atšķiroties kā diena pret nakti. Latvijā pret uzņēmēju attieksme esot kā pret ienaidnieku, kamēr Igaunijā kā pret sabiedroto. Arī jums ir zināma pieredze uzņēmējdarbībā. Vai piekrītat šim viedoklim?

- Šīs problēmas, kuras minēja uzņēmēja, man nav svešas. Ar uzņēmējdarbību nodarbojos kopš 22 gadu vecuma. Pieredze ir uzkrāta. Jāatzīst, ka, par spīti visam, uzņēmējdarbības vide no gada uz gadu tomēr kļūst labāka. Valsts pārvalde uzņēmēju rūpes sāk saprast, bet līdz ideālam vēl tālu. Nevaru teikt, vai Igaunijā ir kas būtiski labāk, jo neesmu tur strādājis, tomēr piekrītu tam, ka mums ir problēmas ar valsts pārvaldes izpratni par to, kādā veidā tautsaimniecībai būtu jāfunkcionē. Manuprāt, būtu lietderīgi, ja valsts pārvaldes darbiniekiem tiktu mācīti uzņēmējdarbības pamati, lai viņu domāšana, skatoties uz uzņēmējiem, ietu caur tautsaimniecības attīstības prizmu. Jāsaprot, ka uzņēmējdarbība rada nodokļu ienākumus, ar kuriem maksāt atalgojumu tai pašai valsts pārvaldei. Ko mēs šobrīd redzam? Ir katastrofāls kvalitatīva darbaspēka trūkums. To es no uzņēmējiem dzirdu katru nedēļu. Tās ir sekas greizajai izglītības sistēmai. Par to runāju jau sen - skolās ir jāievieš tautsaimniecības mācība. Elementārā līmenī jau bērnudārzā. Skolā no pirmās klasītes, tautsaimniecības mācību pamazām attīstot sarežģītākā pakāpē, lai katrs skolas beidzējs, neatkarīgi no tā, kas viņš vēlākajā dzīvē būs - aktieris, žurnālists, jurists, jebkas, lai viņš zinātu tautsaimniecības pamatus. To, kas veido Latvijas bagātību, katram būtu jāzina jau no skolas sola. Tad šie cilvēki vēlāk, ikdienā strādājot un veidojot valsts pārvaldi, domās citādāk. Ne velti Japānā vienas no augstākajām algām ir tieši bērnudārzu darbiniekiem, jo tieši tur veidojas to bērnu sapratne, kuri vēlāk veido valsts pamatu. Izglītībai un tautsaimnieciskai domāšanai jābūt absolūtai prioritātei.

- Kad intervēju bijušo VID ģenerāldirektora amata kandidāti Ingu Koļegovu, viņa izteica pārliecību, ka politiskajā vidē nav vērojama vēlme kaut ko būtiski mainīt. Vai jūs Saeimā redzat politisku gribu sakārtot situāciju VID, citās valsts pārvaldes struktūrās?

- Ja skatāmies no mazo un vidējo uzņēmumu viedokļa, tad VID arī strādā stipri labāk nekā divtūkstošo gadu sākumā. Ja uzņēmējs ir godprātīgs, tad problēmu nav. Tas, par ko jūs runājat, ir tā sauktās lielās lietas. Es lieku ļoti lielas cerības uz esošo [finanšu] ministri [Danu Reiznieci-Ozolu] un parlamentāro sekretāru [Edgaru Putru], kas abi ir jauni cilvēki un spēs atrisināt tos jautājumus, par kuriem runā gan Inga Koļegova, gan runā ļoti daudzi. Proti, par naudas atmazgāšanu, par organizēto noziedzību, ko izmeklē Finanšu policija. Ļoti ceru, ka viņi spēs ko mainīt. Tajā pašā laikā esmu runājis ar kādu gados jaunu politiķi, negribētu viņa vārdu atklāt, kurš man teica, zini, Romān, man tiešām ir dažkārt bail, kad saskaros ar šīm lietām, kuras mums šobrīd jārisina VID. Pretdarbība, kura nāk no, teiksim, pelēkiem kardināliem, ir vērsta, lai sistēmu nemainītu. Pretdarbība ir milzīga. Cīņā, kas redzama arī medijos un saistās ar VID jaunā vadītāja meklēšanu, ir divas acīm redzamas puses. Vieni par un otri pret, bet vieniem ir taisnība. Vienā no pusēm ir tie blēži. Līdz ko kāds vēlas ko mainīt... kā lai saka... vai mans piemērs tāds būtu vai nebūtu - mana ministrēšana un visas peripetijas ar pielaides [valsts noslēpumiem] došanu vai nedošanu. Bija daudzas lietas, kuras, būdams [vides un reģionālās attīstības] ministrs, gribēju mainīt, bet ir kaut kādi spēki, kas jūs noņem no distances.

- Politiķi mēdz runāt par kaut kādiem mistiskiem spēkiem, bet vienmēr aiz šiem spēkiem ir konkrētas personas. Tā pati Koļegova skaidri norādīja, ka viņas iecelšanai par VID vadītāju pretdarbojās Vienotība.

- Atgriezīsimies pie 2014. gada, kad no ministra amata atstādināja Eināru Cilinski. Viņš aizgāja pie Brīvības pieminekļa [16. martā], un bija Straujumas rīkojums par viņa atstādināšanu. Man piedāvāja kļūt pa ministru viņa vietā. Ilgi domāju, jo man bērns tieši tajā laikā dzima. Zināju, ka mani noēdīs, ka kauliņi tik pāri paliks. Tomēr izlēmu, ka mēģināšu. Iešu. Uzreiz žurnālā Ir rakstīja, ka esmu ar Lukašenko pirtī sēdējis, TVnet bija raksts, ka esmu Lukašenko labākais draugs. Vēl nebiju par ministru apstiprināts, kad sākās masveidīgi uzbrukumi, lai gan piebildīšu, ka es ar Lukašenko pat runājis neesmu. Mēs spēlējām hokeju uz viena laukuma un pēc spēles paspiedām viens otram roku, kā tas pienākas. Kur nu vēl pirtī sēdējis un kur nu vēl draugs? Pēc desmit dienu ķidāšanas Straujuma kāpa Saeimas tribīnē un aicināja balsot par manu kandidatūru. Drošības dienestiem bija pietiekams laiks, lai pateiktu Straujumai, ka mēs Naudiņam nedosim pielaidi. Nekas tāds nenotika. Tajā pašā laikā Saeimas deputāts no Vienotības man saka: bet tu, Romān, jau pielaidi nedabūsi. Es tam neticēju, domāju - pilnīgākās muļķības, jo tā nevar būt. Mani apstiprināja par ministru, un tad sākās šī pielaižu eopopeja. Bija arī Baibas Brokas gadījums mēnesi pirms vēlēšanām. Divi Nacionālās apvienības ministri mēnesi pirms vēlēšanām nesaņem pielaidi. Šis bija pirmais gadījums, kad pa īstam saskāros ar valsts pārvaldi. Kā vēl jauns cilvēks saskāros ar situāciju, kad pie manis pienāk politiķis no valdošās partijas un saka: kāpēc tu kandidē, tev taču noteikti būs problēmas.

- Vai esat jutis spiedienu, ka, darot tā, kā kādam «vajag», varbūt tas pats pielaides jautājums risinātos citādāk?

- Bija gadījums, kad Inčukalna pagastā atklājām lielu nelegālo izgāztuvi, kur vairāku hektāru platībā atkritumi tika vienkārši aprakti. It kā tie tika šķiroti, bet patiesībā pa naktīm aprakti. Tā tas notika vairāku gadu garumā. Ja rēķina, ka viena būvgružu konteinera izvešana maksā ap 300 eiro, tad tur bija simtiem tādu konteineru, kuru saturs tika aprakts. Runa bija par lielu naudu. Kopā ar Valsts vides dienesta priekšnieka vietnieci Stašānes kundzi aizbraucu uz turieni, izsaucām arī policiju, un tika ierosināts, tiesa, ļoti negribīgi, kriminālprocess. Tad arī pamanīju pirmās kustības, teiksim tā, politisko aizkulišu aprindās. Ja jūs man tā prasāt... maz jau paguvu nostrādāt ministra amatā.

- Tagad strādājat Saeimā, un nav noslēpums, ka uzņēmēju pārstāvji ir ļoti aktīvi likumdošanas procesu ietekmēšanā. Jūs esat viens no likumprojekta, kas ierobežotu divlitrīgo alus pudeļu tirdzniecību, redzamākajiem virzītājiem. Vai predarbību jūtat? Vai izdosies to pieņemt?

- No iepriekšējā Saeimas sasaukuma mēs pārņēmām likumprojektu, kurš ļoti ilgi bija nogulējis «atvilktnē», par enerģijas dzērienu aizlieguma tirdzniecību nepilngadīgajiem. Bija ļoti liels lobijs, bet mēs esam to tagad pieņēmuši. Bija likumprojekts par ātrajiem kredītiem. Arī no iepriekšējās Saeimas. Ilgus gadus stāvēja un nekas uz priekšu negāja. Šajā Saeimā esam pieņēmuši, un tagad šādu kredītu ņēmējam vairs nav tā, ka viņš ir paņēmis 100 eiro, bet atnāk rēķins par 1400 eiro. Šobrīd vismaz nevar aprēķināt vairāk kā dubultā apmērā. Nozare bļāva, ka tagad bankrotēs. Tur bija nenormālākais lobijs. Lobijs kvadrātā, bet deputāti nenodrebēja, nobalsoja un ierobežoja ātro kredītu izsniegšanas politiku. Domāju, ka arī stiprā alus tirdzniecību divlitrīgajās pudelēs aizliegsim.

- Vai tiešām domājat, ka šāds aizliegums samazinās alkoholisma postu Latvijā?

- Ja ņemam 100%, tad tas atrisinās 1%. Nesaku, ka tas atrisinās pārmērīgu nekvalitatīvā alkohola lietošanas problēmu. Man uzdod jautājumu - vai tas ir to vērts? Ir vērts darīt jebko, kas kaut par kripatiņu ierobežotu alkoholisma postu. Tas ir mans pienākums, kā tautas pārstāvim. Ar šo jautājumu pie manis ir vērsušies vairāki cilvēki, bet arī es pats esmu neapmierināts ar to, ko redzu ikdienā. Īpaši jau reģionu mazajos veikalos. Tur ieejot, abās pusēs stāv stiprinātā alus divu litru plastmasas pudeles. Alkohola patēriņš kopš neatkarības atjaunošanas ir tikai audzis. Arī 2015. gadā tas pieauga iepretim 2014. gadam no 9,8 litriem absolūtā alkohola uz vienu pieaugušo (vecāku par 15 gadiem) līdz 10,8 litriem. Manuprāt, Veselības ministrijai šajā jomā jau bija kaut kas jādara iepriekš. Nupat biju Prāgā un speciāli pievērsu uzmanību - viņiem veikalos lielākā tilpumā nekā 0,5 litri nav alus stiprāks par 5%. Pie mums vienā no lielākajām veikalu ķēdēm regulāri stāv palete ar divlitrīgu alu, kas maksā 79 centus. Šāds piedāvājums ir katru nedēļu. Atsevišķās akcijās pat vēl lētāk. Vai tā nav tautas nodzirdīšana? Mans kā politiķa uzdevums ir šo nodzirdīšanu ierobežot, kā tas ir Rietumeiropā, kur tāda tilpuma un stipruma alu nav atļauts tirgot.

- Ja esat uzņēmies rūpes par mūsu tautas veselīgu dzīvesveidu, tad līdztekus alkoholisma problēmai daudz posta nes arī visas tās spēļu zāles. Vai šajā sfērā kaut kādi ierobežojumi tiek plānoti?

- Komisijā mums iznāk runāt par ģenētiski modificēto pārtiku, veselīgu uzturu, par alkohola tirdzniecības ierobežojumiem, par azartspēļu atkarības mazināšanu, un vienā brīdī man jau sāk likties, ka mūsu tautsaimniecības komisija pārtop par sociālo lietu, veselības komisiju, jo nezin kāpēc par šīm lietām maz diskutē tajās komisijās, kurās par to būtu jārunā. Vienalga, mēs to darbu darīsim, un, runājot par azartspēļu biznesu, tad mans viedoklis vienmēr ir bijis, ka šīm spēļu zālēm visām jābūt vienkopus kādā vienā vietā. Jo tālāk no Rīgas centra, jo labāk. Es būtu ļoti priecīgs, ja tās vispār ierobežotu, bet, kā jau jūs teicāt, ir milzīgs lobijs, kurš pat nodokļu likmes pret šo nozari neļauj paaugstināt. Par šo jautājumu Saeimā ir daudz lauzti šķēpi. Ir bijušas vienošanās budžeta pieņemšanas kontekstā, ka paaugstinās nodokļa likmi šim sektoram. Manuprāt, tas bija 2012. gadā, kad Vienotība bija pie varas, bet no rīta atnāca vēsts no Finanšu ministrijas - nē, mēs šo likmi nepaaugstināsim. Es nepārmetu uzņēmējiem. Viņi nāk un aizstāv savu biznesu, bet ļoti skumji, ka politiķi neskatās desmit, divdesmit, trīsdesmit gadu uz priekšu. Kas notiks ar sabiedrību? Es negribētu, ka pēc divdesmit gadiem, kad manam dēlam būs divdesmit pieci, joprojām redzēsim, ka veikalos stāv lielās plastikāta pudeles ar stiprināto alu un uz katra stūra būs šīs spēļu elles.

- Pieskaroties nodokļu sistēmai, Pasaules bankas pētījumā teikts, ka nodokļu likmēm jābūt ar lielāku progresivitāti.

- Ja man jautā, tad esmu par progesīvā darbaspēka nodokļa ieviešanu. Bet... cik ir to politiķu, kuri to atbalstīs? Diemžēl mēs esam desmit, divdesmit deputātu, kas tā uzskata. Lai to realizētu, jābūt kopējai koalīcijas gribai, bet partijas mums koalīcijā ir ļoti dažādas un pat šo partiju iekšienē ir cilvēki ar ļoti atšķirīgiem uzskatiem.

- Acīmredzot deputāti saņem virs tā sliekšņa, aiz kura sāktos progresīvā likme, un tāpēc to ieviest negrib.

- Tas ir nožēlojami, ja tā kāds deputāts domā. Deputātam nav jādomā, kas būs rīt vai parīt ar viņu pašu. Mums jādomā desmit, divdesmit gadu uz priekšu, kas būs ar Latvijas valsti, cik būsim ekonomiski spēcīgi. Ja šis progresīvais nodoklis būtu ieviests jau agrāk, tad lielāko algu nodokļi kompensētu mazākus nodokļus zemo algu saņēmējiem. Nemānīsim sevi un atzīsim, ka ražošanā algas ir salīdzinoši zemas - tur ir šie 500 eiro uz rokas. Nav tur algas tūkstošos. Uzņēmējiem, maksājot darbiniekam 500 eiro algu, tagad jāmaksā vēl 450 nodokļos. Lai varētu samaksāt lielāku algu, lai uzņēmumi būtu konkurētspējīgi, tad viņiem šo starpību ir jākompensē no turīgāko cilvēku ienākumiem. No banku sektora, kur ir lielās algas, no tiem pašiem deputātiem. Ja ieviešam progesīvo nodokli, tad mēs, deputāti, arī sākam vairāk maksāt, bet mēs ar to kompensējam ražošanas sektoru, kas aug un no eksporta ienes vairāk naudu tautsaimniecībā. Tāda ir mana formula, un, ja rīt būtu jābalso par progresīvo nodokli, tad es to ar abām rokām atbalstītu. Izbrīnu man rada, ka cilvēki, kas saņem 100 000 gadā un vairāk, ir pirmie, kas kliedz: kā tā var, jūs gribat negodīgi nodokļus iekasēt.

- Kurš jautājums, kas tiek skatīts Tautsaimniecības komisijā, tuvākajā laikā būs, jūsuprāt, nozīmīgākais?

- Būs vērts pacīnīties par publisko iepirkumu likumu, kuram ir ļoti svarīga ietekme uz tautsaimniecību. Par to būs daudz diskusiju. Pēdējos gados redzam, ka lētākās cenas princips nozīmē maksāt dubulti. Gan nokavēti termiņi, gan pazemināta kvalitāte, pakalpojums sabrūk, salūst, nobrūk. Cenai jābūt sasaistītai ar kvalitāti un ilgtermiņa ieguvumu. Svarīgs moments būs tas, ka pasūtītājs varēs samaksāt apakšuzņēmējam pa taisno. Šobrīd ir tā, ka nauda nonāk pie ģenerāluzņēmēja un ģenerāluzņēmējs apakšuzņēmumiem dažkārt kavē maksājumus, citreiz nesamaksā vispār. Viss tas veido pelēko ekonomiku, jo konkursa summa ir nodzīta tik maza, ka nodokļus vairs nevar nomaksāt. Tagad konkursos vērtēs arī līdzšinējo nodokļu nomaksu. No šā likuma būs lielā mērā atkarīgs, kādas kvalitātes ceļi mums būs, kādas kvalitātes ēkas utt. Taču arī šim likumam būs stipra pretdarbība.