Ukraiņu puikas Latvijas hokejā

Jūlijs Cukurs, intervija laikrakstā "Liesma" , 08.03.2022.

«Mana iniciatīva sākās ar to, ka naktī, kad sāka bombardēt Ukrainu un pienāca ziņas, ka sākusies karadarbība, kā vienkāršs divu hokejistu tētis uzrakstīju feisbukā ukraiņu, krievu un angļu valodā uzsaukumu, ka esmu gatavs palīdzēt bērniem nokļūt līdz Valmierai, lai viņi varētu turpināt trenēties hokejā,» stāstījumu par Ukrainas jauno hokejistu ceļu uz Valmieru uzsāka Saeimas deputāts ROMĀNS NAUDIŅŠ.

«Šis uzsaukums kaut kādā veidā bija ļoti ātri aizceļojis līdz pat Ukrainai, un līdz šim esmu runājis ar vairāk nekā 100 vecākiem par hokeja iespējām Latvijā, un tas ir ļoti intensīvs darbs. Neslēpšu, ka šīs vienpadsmit dienas, kopš notiek karadarbība, ir bijušas vissarežģītākās manā dzīvē gan emocionāli, gan arī fiziski, jo gulēt sanāk vien dažas stundas diennaktī. Braucu gan pats līdz Ukrainas robežai, lai redzētu, kā tur viss izskatās, kā veidot loģistiku, kurā pilsētā ģimenēm labāk pulcēties, un, lai saprastu, kā pavadīt un uz kuru pilsētu Ukrainas iekšzemē vislabāk braukt, gan koordinēju caur vecākiem, kuri tika līdz Polijai. Palīdzību sniedza arī divas ārvalstu vēstniecības ar ieteikumiem, kā labāk izbraukt no atsevišķām pilsētām. Labākais ceļš bija uz Ļvovu, no kurienes ar vilcienu var tālāk tikt uz dažādām Polijas pilsētām, kurās mēs jau varam sagaidīt mammas ar bērniem, jo vīrieši nedrīkst izbraukt no Ukrainas.

Valmierā bērni ar mātēm ir nokļuvuši tikai tamdēļ, ka šeit ir hokejs, ka šeit bērns var turpināt trenēties, un tikai tas ir iemesls, kāpēc viņi šeit brauc, jo, ja cilvēki meklē labklājību un ievērojamāku sociālo atbalstu, tad viņi izvēlas doties rietumu virzienā – uz Vāciju, Franciju, Austriju. Uz Latviju dodas galvenokārt tie Ukrainas bēgļi, kuriem šeit dzīvo radinieki, tuvi paziņas, draugi, vai hokeja un basketbola treniņu iespēju dēļ, ko jaunajiem basketbolistiem sagādājis Ainārs Bagatskis ar savu dzīvesbiedri, – Valmierā ieradušās jau divas komandas, lai šeit turpinātu treniņu procesu. Valmieras pašvaldība ir atsaukusies un arī uzņēmusi šos cilvēkus, tādējādi īstenojot Eiropas Savienības daļēji finansētu valsts atbalsta programmu, kas nodrošina apmaksātas pašvaldības viesnīcas un ēdināšanu.

Es domāju, ka, ņemot vērā mūsu hokeja infrastruktūru, daudzi izvēlēsies pabūt šeit drošībā un trenēties – patlaban pie mums ieradušies pāri par 20 jaunajiem hokejistiem, bet būs vēl, tāpēc sadarbosimies arī ar citiem Latvijas hokeja klubiem – palīdzību apsolījusi arī Latvijas Hokeja federācija un tās prezidents Aigars Kalvītis. Drīzumā no Rīgas sāks vest ekipējumu, iedzīvotāji ir atsaucīgi, arī šodien tiks atvestas divas pilnas formas, jo liela daļa bērnu ieradušies pilnīgi bez ekipējuma, kas vai nu palicis zem kara drupām, vai vienkārši bijis ļoti bīstami nokļūt līdz hallei, lai no turienes to paņemtu. Par tiem traģiskajiem stāstiem, ko man ceļā vēstījuši vecāki vai kurus man stāsta pa telefonu, es pat negribētu runāt, jo tas ir ļoti smagi.

Šobrīd ir ļoti svarīgi, lai atbraukušie bērni šeit iejustos un varētu pilnvērtīgi atsākt treniņus, taču lai tas nav tikai hokejs, bet tā ir arī izglītība. Mūsu, hokejistu vecāku, uzdevums ir palīdzēt pēc iespējas vairākiem bērniem, lai viņi varētu šeit pilnvērtīgi un kvalitatīvi dzīvot un iegūt to pašu, ko Ukrainā, veidojot viņu ikdienu iespējami interesantu arī ārpus hokeja. Pašvaldība šobrīd pie tā strādā, lai bērni varētu atsākt nodarbības skolās, mācīties angļu valodu, latviešu valodu, jo nedomāju, ka viņi varēs atgriezties dzimtenē pēc dažiem mēnešiem – daudzas pilsētas valstī ir pilnībā sagrautas. Tā ir milzīga traģēdija, un tas, ko pastrādājusi Krievija pret Ukrainu, ir prātam neaptverami.

,P.Visi bērnu vecāki ir izglītoti cilvēki, kuri gatavi šeit meklēt darbu un strādāt, iesaistīties dažādu pasākumu veidošanā utt. Lai viņi iespējami ātrāk integrētos darba tirgū, pelnītu paši sev iztiku un no pašvaldības viesnīcām varētu pārcelties pie ģimenēm, palīdzot nomaksāt komunālos rēķinus, vai īrētu dzīvokļus, uzņēmēju klubā esam panākuši džentlmeņu vienošanos, ka uzņēmēji gatavi ne mazāk kā vienam vecākam nodrošināt darbu, jo strādājam dažādās nozarēs un sfērās. Caur šo savu stāstu arī aicinu visus, kuri gatavi savos mājokļos uzņemt mammas ar bērniem, vērsties pie manis, Romāna Naudiņa, pa tālruni 22020071.

Personīgi man ir ļoti svarīgi, ko vienmēr esmu uzsvēris, – ka cilvēkam maksimāli jāsaglabā etniskā piederība un identitāte, tāpēc kopā ar ukraiņu mammām centīsimies veidot pasākumus, dažādus svētkus, kas tiek svinēti Ukrainā. Noteikti viņiem būs ukraiņu uzšuvītes uz formas tērpiem, lai viņi apzinās savu piederību, un, līdzko beigsies karadarbība, viņiem būs iespēja atgriezties savā dzimtenē un turpināt celt savu valsti Ukrainu.»