Ko siltina Kampars, bankas vai Latvijas ekonomiku?

Nesen atgriežoties no Lietuvas, apciemoju Liepāju, lai paskatītos un aprunātos ar Liepājas kolēģiem, kā veicas ar daudzdzīvokļu māju siltināšanu. Uzzināju, ka Liepājā veiksmīgi ir nosiltinātas vairākas mājas. Turpinot iztaujāt par projektu „aizkulisēm”, sapratu, ka ne viss ir tik skaisti, kā pirmajā mirklī izskatās.

Liepājas daudzdzīvokļu māju siltināšanai izmantoja Lietuvā iegādātos termoizolācijas un apdares materiālus. Kādēļ ne Latvijā ražotus? Piemēram, Burtnieku novadā bez darba stāv vairāku miljonu vērta siltumizolācijas putu polistirola rūpnīca, kurā vēl pirms neilga laika strādāja ap 100 cilvēkiem. Vai Latvijā jaunas darba vietas nav vajadzīgas?  

Kārlis Ulmanis savā laikā kvēli uzsauca: „Pirksim Latvijas preces! Atbalstīsim Latvijas ražotājus!” Vai Artim Kamparam no lielās tribīnes būtu grūti aicināt būvniekiem izvēlēties Latvijas būvmateriālu ražotājus? Un ja arī Latvijā ražotā prece ir par kādu nelielu procentu dārgāka, jāatceras, ka šī nauda paliek Latvijas ekonomikā un turpina strādāt, bet samaksa par importu aizplūst.

Ceļā līdz Valmierai bija laiks pārdomāt redzēto un dzirdēto! Sapratu, ka siltināšanas projektos spēcīgi darbojas banku lobijs. Iedzīvotāji ņemot kredītu uz 10 gadiem, bankām ļauj saņemt garantētu peļņu, jo kredīts ir piesaistīts konkrētam dzīvoklim. Var mainīties īrnieki, īpašnieki, apsaimniekotāji, bet apsaimniekošanas rēķins būs jāmaksā šā vai tā.

Ēku siltināšanas programma Latvijā ir apjomīga un izdalītie finanšu līdzekļi milzīgi. Atliek vien cerēt, ka tie tiks izmantoti ar maksimālu atdevi Latvijas ekonomikai, nevis pakārtoti ārvalstu siltumizolācijas un būvmateriālu ražotāju interesēm. Jācer, ka atbildīgie ierēdņi un politiķi godīgi un valstiski izmantos Eiropas Savienības piešķirtos līdzekļus un manas šī brīža aizdomas, ka siltināšanas projektiem pietuvinātie nevar kost rokā, kura regulē ēdiena porciju un ķēdes garumu, tā arī paliks tikai aizdomas.